Kāpēc mans atpakaļtests izskatās labāks, ja portfeli pārbalansē biežāk?

Ja atpakaļtesta rezultāti uzlabojas, pārbalansējot biežāk, vispirms jāvaicā nevis, vai signāls kļuvis gudrāks, bet gan — vai papildu darījumiem tika pieskaitītas to faktiskās izpildes izmaksas.

Pārbalansēšanas biežums vienlaikus maina divas lietas: cik ātri portfelis seko mērķim un cik daudz tirdzniecības tas prasa. Lietderīgā salīdzinājumā signāls un pozīciju lieluma noteikšanas noteikums paliek nemainīgi; pēc tam novērtē, kādu atdevi dod ātrāka pielāgošanās, ņemot vērā visas papildu apgrozījuma izmaksas.

Kāpēc atpakaļtestā ikdienas pārbalansēšana pārspēj iknedēļas pārbalansēšanu?

Dažkārt tā tam vajadzētu būt. Ja signāls mainās ātri, nedēļas gaidīšana var atstāt portfelī novecojušus īpatsvarus. Ikdienas grafiks var mazināt šo nobīdi. Taču tas var arī veikt darījumus, reaģējot uz nelielām mērķa izmaiņām, kuras iknedēļas grafiks ignorē, un tieši šajās situācijās izmaksas var pārsniegt nelielu priekšrocību.

Aplūkosim portfeli 100 000 $ apmērā, kura mērķa īpatsvari katru dienu mainās par 1%. Tas nozīmē aptuveni 1 000 $ vērtus rīkojumus dienā, vēl neņemot vērā savstarpēji kompensējošus pirkumus un pārdošanas. Ja vienvirziena izmaksas ir 10 bāzes punkti, 1 000 $ tirdzniecība izmaksā aptuveni 1 $. Ja signāls patiešām gūst labumu no katras korekcijas, tās var būt nelielas izmaksas. Ja mērķis svārstās ap stabilu līmeni un ieguvums ir tikai daži centi, ikdienas grafiks maksā par dzīšanos pakaļ troksnim.

Atpakaļtestā iknedēļas portfelis var izskatīties sliktāk, jo tas reaģē novēloti. Ikdienas portfelis var izskatīties labāk, jo tas izmanto aktuālāku mērķi. Neviens no šiem rezultātiem nav pārliecinošs, kamēr abos nav iekļauta salīdzināma izpilde, komisijas, starpības un ietekmes izmaksas.

Kā godīgi salīdzināt ikdienas un iknedēļas pārbalansēšanu?

Saglabājiet nemainīgu pamatā esošo signālu, instrumentu kopu, pozīciju lieluma noteikšanu un testa periodu. Mainiet tikai grafiku. Abiem izmantojiet vienādus izpildes pieņēmumus un aprēķiniet apgrozījumu pēc katra grafika ģenerētajiem rīkojumiem, vispirms savstarpēji ieskaitot izmaiņas visā portfelī.

Praktiska pieeja ir definēt vienvirziena apgrozījumu kā kopējo pirkumu vai kopējo pārdošanu summu — izvēloties mazāko —, dalītu ar portfeļa vērtību. Ziņojumā norādiet izmantoto konvenciju. Dažās sistēmās tā vietā izmanto kopējo tirgoto nominālvērtību, kas pilnībā finansētas portfeļa rotācijas gadījumā var būt aptuveni divreiz lielāka. Der abas pieejas, taču, nemanāmi pārslēdzoties no vienas uz otru, salīdzinājumi kļūst bezjēdzīgi.

Pēc tam ziņojiet par pieauguma rezultātu: cik lielu neto atdevi pievienoja ātrākais grafiks un cik lielas papildu izmaksas tas radīja. Ja ikdienas grafiks pievieno 0,4 procentpunktus bruto atdevē, rada par 0,7 punktiem lielākas izmaksas un gala rezultātā atpaliek no iknedēļas varianta par 0,3 punktiem, atbilde ir skaidra.

Kā modelēt pārbalansēšanas izmaksas?

Sāciet ar tirdzniecības vietu un instrumentu. Spot un nākotnes līgumiem ir atšķirīgi komisiju grafiki; maker un taker likmes atšķiras; pozīcijām, kas tiek turētas līdz norēķinu periodam, var piemērot finansēšanas maksu. Vienkāršam sākotnējam aprēķinam katram rīkojumam piemērojiet faktisko komisijas līmeni un starpības izmaksas. Lielākiem rīkojumiem pieskaitiet ietekmes izmaksas kā rīkojuma lieluma un likviditātes funkciju.

Pieņemsim, ka stratēģija šķērso starpību, lai pirktu, un vēlāk šķērso to vēlreiz, lai pārdotu. Ja starpība ir 4 bāzes punkti, kopējās starpības izmaksas darījumā turp un atpakaļ ir aptuveni 4 bāzes punkti, nevis 2: katrā šķērsošanas reizē tiek samaksāta aptuveni puse no starpības. Pieskaitiet taker komisijas abām pusēm. Pieņēmumam “10 bp par darījumu” nav jēgas, ja nav definēts, kas ir “darījums” un kādi izmaksu komponenti tajā iekļauti.

Ietekmes izmaksām vajadzētu pieaugt līdz ar rīkojuma lielumu attiecībā pret pieejamo likviditāti. Ja 500 $ un 500 000 $ rīkojumam piemēro vienādu fiksētu likmi, augstfrekvences pārbalansēšana šķiet mākslīgi mērogojama. Ja dati neļauj ticami aplēst ietekmes izmaksas, parādiet jutīguma diapazonu un skaidri norādiet, pie kādiem nosacījumiem grafiks vairs nedarbojas.

Vai fiksēta grafika vietā izmantot pārbalansēšanas joslu?

Josla var novērst rīkojumu ģenerēšanu niecīgu mērķa izmaiņu dēļ. Piemēram, pārbalansējiet tikai tad, ja aktīva īpatsvars portfelī novirzās no mērķa par vairāk nekā 2 procentpunktiem. Tādējādi tiek upurēta daļa atbilstības mērķim, lai samazinātu rīkojumu skaitu.

Taču josla ir vēl viens parametrs. Ja izmēģināt 0,5%, 1%, 2% un 5% joslas daudziem aktīviem un paturat labāko rezultātu, jūs esat pievienojuši vēl vienu meklēšanas dimensiju. Izvēlieties nelielu skaitu ekonomiski pamatotu joslu, reģistrējiet katru izmēģinājumu un novērtējiet izvēlēto noteikumu periodos, pēc kuriem tas netika izvēlēts.

Kad biežāka pārbalansēšana atmaksājas?

Tad, ja ātrākas pielāgošanās vērtība saglabājas arī pēc reālistisku izmaksu piemērošanas un mērenām pieņēmumu izmaiņām. Salīdziniet neto rezultātus dažādos grafikos, pārbaudiet apgrozījumu katram aktīvam un tirgus apstākļiem un noskaidrojiet, vai priekšrocība nav atkarīga no viena neparasti likvīda perioda.

Arī paper stratēģijai saglabājiet to pašu grafiku. Atpakaļtests, kurā mērķi tiek atjaunoti katrā tirgus slēgšanas brīdī, kamēr paper sistēma rīkojumus grupē stundas intervālos, pārbauda divas atšķirīgas izpildes politikas. Salīdzinājuma mērķis ir noskaidrot, kādas darbības stratēģija liek kontam veikt un cik šī aktivitāte maksā.