Mēs domājām, ka mums ir opciju stratēģija ar mazu apgrozījumu. Tā pirka vienas nedēļas pirkšanas opciju, kad iedarbojās īstermiņa signāls, turēja to dienu vai divas, pēc tam pārdeva. Atpakaļtests uzrādīja dažus opciju rīkojumus nedēļā un izmaksas, kas šķita nelielas salīdzinājumā ar bruto P&L.
Tad mēs saskaitījām pamatā esošā aktīva darījumus, kas vajadzīgi, lai pozīcija būtu tuvu mērķa delta vērtībai. To bija vairāk nekā desmit reižu tik, cik opciju darījumu. Svārstīgā tirdzniecības sesijā viena opciju pozīcija līdz pusdienlaikam radīja sešus hedžējuma rīkojumus. Stratēģija nebija atradusi lētu veidu, kā tirgot opcijas; tās atpakaļtests lielākoties bija aizmirsis par hedžējuma esamību.
Šī atšķirība ir svarīga, jo opcijas delta mainās līdz ar pamatā esošā aktīva cenu, laiku un svārstīgumu. Delta ziņā neitrāla pozīcija tās atvēršanas brīdī jau pēc dažām minūtēm var kļūt par virziena likmi. Tas, vai hedžējat nepārtraukti, pēc grafika vai tikai tad, kad delta pārsniedz slieksni, ietekmē gan risku, gan apgrozījumu.
Mūsu piemēra pozīcija bija 10 pirkšanas opcijas, katrai ar 0,45 delta un līguma reizinātāju 1. Atvēršanas brīdī tas nozīmēja, ka jāatver īsā hedžējuma pozīcija 4,5 pamatā esošā aktīva vienību apmērā. Atpakaļtests šo vērtību noapaļoja līdz 5 un hedžējumu izveidoja par to pašu vidējo cenu, ko izmantoja opcijas novērtēšanai.
Tirgus pakāpās augšup. Pirkšanas opcijas delta pieauga līdz 0,60, tāpēc mērķa hedžējums kļuva par 6 vienību īso pozīciju. Stratēģija pārdeva vēl 1 vienību. Kad cena atkāpās, delta samazinājās līdz 0,51, un stratēģija atpirka 1 vienību. Katra korekcija atsevišķi šķita neliela. Kopā tās lika samaksāt starpību divreiz, pirms opciju pozīcija vispār tika slēgta.
No kurienes radās iztrūkstošās izmaksas?
Pirmā problēma bija aktivizēšanas nosacījums. Simulācija pārrēķināja hedžējumu pēc katras sveces, bet korekciju izpildīja par šīs sveces vidējo cenu. Vidējā cena ir noderīga atzīme, taču tā negarantē, ka par šo cenu darījums tiks izpildīts. Tirgus rīkojumam par hedžējumu pirkšanas gadījumā atbilstošā cena ir tuvāka pārdošanas cenai, bet pārdošanas gadījumā — pirkšanas cenai, turklāt lieliem rīkojumiem attiecībā pret pieejamo likviditāti jārēķinās ar papildu ietekmi uz cenu.
Mēs atkārtojām tā paša hedžējuma simulāciju ar vienkāršu modeli, kas izmanto kotāciju puses. Katrai korekcijai izmantojām labāko pieejamo pirkšanas vai pārdošanas cenu, pieskaitījām nelielu ietekmes uz cenu aplēsi, kas balstījās uz rīkojuma apjomu un redzamo tirgus dziļumu, un tad iekļāvām biržas taker komisiju. Tas nebija universāls izpildes modelis. Taču ar to pietika, lai atklātu, cik daudz bija noslēpis pieņēmums par vidējo cenu.
Otrā problēma bija pieņēmums, ka “pārhedžēt pēc katras sveces” ir nekaitīga ieviešanas detaļa. Tā nebija. Ja grafiks paredzēja pārhedžēšanu ik pēc 1 minūtes, bieži tika veikti mazi hedžējuma darījumi. Grafiks ar 5 minūšu intervālu paredzēja mazāk darījumu, bet starp pārbaudēm delta novirzījās vairāk. Sliekšņa noteikums gaidīja, līdz hedžējuma kļūda pēc absolūtās vērtības pārsniedz 1 pamatā esošā aktīva vienību, tādējādi mazinot daļu lieko darījumu, bet pieļaujot lielāku īslaicīgu ekspozīciju.
| Hedžējuma noteikums | Kā tas darbojās simulācijā | Kompromiss |
|---|---|---|
| Ik pēc 1 minūtes | Visvairāk korekciju; mazākā izmērītā delta novirze | Lielāka starpību un komisiju summa, kā arī lielāka jutība pret trokšņainām kotācijām |
| Ik pēc 5 minūtēm | Mazāk korekciju; lielākas svārstības starp pārbaudēm | Mazāks apgrozījums, lielāka pakļautība īstermiņa cenu kustībām |
| 1 vienības slieksnis | Izlaida nelielas izmaiņas, līdz hedžējuma kļūda pārsniedza slieksni | Mazāk lieku darījumu, bet apzināti saglabāta atlikusī delta noteiktā diapazonā |
Bija arī neliela praktiska problēma: mūsu vēsturisko kotāciju momentuzņēmumi bija nevienmērīgi pieejami noslogotākajās minūtēs. Mēs varējām aplēst izmaksas šajos iztrūkstošajos posmos, taču nevajadzētu izlikties, ka trūkstošā kotācija dod drošu izpildāmo cenu. Simulācijā šīs korekcijas tika atzīmētas kā neskaidras un uzrādītas atsevišķi.
Testa periodā pāreja no darījumu izpildes par vidējo cenu uz izpildi pēc kotāciju pusēm, iekļaujot komisijas un ietekmi uz cenu, samazināja stratēģijas neto P&L. Arī 1 minūtes noteikums paredzēja ievērojami vairāk pamatā esošā aktīva darījumu, nekā liecināja opciju darījumu žurnāls. Sliekšņa noteikums samazināja hedžējuma apgrozījumu, taču delta ekspozīcija vairāk laika atradās prom no nulles. Neviens no šiem rezultātiem nepasaka, kura politika vispārīgi ir labāka; tas ir atkarīgs no stratēģijas riska limitiem, likviditātes biržā un tā, cik lielu atlikušo ekspozīciju tā spēj pieļaut.
Kas opciju atpakaļtestā būtu jāreģistrē par hedžējumu?
Vismaz jāuztur atsevišķs hedžējuma darījumu žurnāls. Katrā rindā jānorāda opciju pozīcija, mērķa delta, pašreizējais hedžējums, korekcijas apjoms, lēmuma pieņemšanas laiks, pieņemtais izpildes laiks, cenas bāze, komisijas un ietekme uz cenu. Ja hedžējums šķērso biržas vai instrumentus, jāreģistrē arī šī izvēle. Rezultātu, kur opciju un hedžējuma darījumi apvienoti vienā “opciju izmaksu” skaitlī, ir grūti pārbaudīt, ja tas izskatās aizdomīgi labs.
Salīdziniet arī politikas, izmantojot tos pašus opciju signālus un cenu vēsturi. Ja starp izpildes reizēm mainās hedžējuma grafiks, līdzās rezultātiem uzrādiet arī attiecīgo apgrozījumu un ekspozīciju. Pretējā gadījumā zemāku izmaksu līkne var vienkārši nozīmēt lielāku nehedžēta riska apjomu.
Uzskaites izmaiņas ļāva mūsu sākotnējo stratēģijas ideju paturēt kā izpētes jautājumu. Tās pirmais atpakaļtests gan vairs nebija pierādījums. Tas ir noderīgs iznākums: nākamajā reizē mums bija skaidrs darījumu žurnāls, precīzi definēts hedžējuma noteikums un izmaksu modelis, kura pieņēmumus varējām apstrīdēt pa vienam.
← Visi raksti
